Glābšana uz ūdens attiecas uz drošības pasākumiem, kas tiek veikti, lai glābtu slīkstošus upurus. Tas ietver divas galvenās metodes: netiešo glābšanu (izmantojot tādas iekārtas kā glābšanas riņķus un bambusa stabus) un tiešu glābšanu (personāls, kas ieiet ūdenī, lai glābtu). Pēdējais ietver tādus tehniskos soļus kā ieiešana ūdenī, peldēšana un tuvošanās slīkstošajam upurim, tā atbrīvošana un vilkšana. Agrākā starptautiskā ūdens glābšanas organizācija ir Lielbritānijas Karaliskā dzīvības glābšanas biedrība, kas dibināta 1891. gadā. Amerikas Savienotajās Valstīs, Japānā un daudzās Eiropas valstīs šo pienākumu galvenokārt uzņemas Sarkanais Krusts.
Uhaņā, Ķīnā, ir izveidota Sarkanā Krusta ūdens glābšanas stacija, kas aprīkota ar profesionālu aprīkojumu, piemēram, piepūšamām laivām, glābšanas riņķiem, glābšanas stabiem un AED. Uhaņas Sarkanā Krusta biedrība ir izveidojusi glābšanas staciju Handzjanas līcī, izmantojot bezpilota lidaparātus ūdens zonas uzraudzībai un agrīnai brīdināšanai. 2025. gada 7. jūlijā viņi pabeidza 4-minūšu ārkārtas glābšanu, metot glābšanas virvi. Džidzjanas Sarkanā Krusta biedrība ir ieviesusi upes patruļas un dežūras modeli "3326", 2024. gadā izveidojot 46 sertificētu brīvprātīgo komandu, aprīkojot tos ar motorizētiem kajakiem un apmācot vairāk nekā 300 ciema līmeņa drošības virsniekus.
